ir pavisam jauns gads. un kopš pēdējo reizi mani mocīja sajūta, ka ir kaut kas atstājams šeit, lai paliktu kāds pieturpunkts , ir mainījies tik ļoti daudz kas.

es esmu pavisam gatava doties tālāk, iespējams tieši preti i neticamajam, i nepareizajam, i šobrīd neaptveramajam.

man reizēm šķiet, ka tas ir tāpat kā sadoties ar otru rokās un tad ātri, ātri griezties uz riņķi. vai arī tāpat kā sajust tirpas noskrienam pa muguru. tāds mirkļa reibums.

kaut gan vislabāk par to visu šo brīdi var noraksturot mana trakā mīlestība uz debesīm. visvairāk tieši uz manām, Latvijas debesīm. un nestāstiet man, ka tās visur vienādas. nava, nava. bet jā, uz debesīm.

tu, cilvēks, paskaties augšup vienā brīdi un saproti, kas viss, viss, viss tur ir! un nav būtiski vai tas ir pelēks pelēkums, kas piepilda telpu, vai saraknoranži degoši mākoņi, jebšu zila tīra bļoda pār mani, ne jau tajā tā sāls. bet debesīs, augšā, tur. tādos brīžos viss pēkšņi pats saliekās plauktiņos un rātni ielokās atvilktnītēs un es zinu, ka esmu pareizajā vietā.

vieta ir pareiza, jā, bet kur tieši es atrodos, es patiesībā nezinu. es vēl esmu pazaudējusies mirklī. un ir laiks gaidīt. ir laiks augt. un ir laiks atgriezties pašai pie sevis. un būt un elpot iekš tieši septiņām zaļā nokrāsām un pukstēt ar zaļiem, zaļiem sirdspukstiem.

p.s. Piezvaniet manai meitenei, kad viņa ir vīnā un lupatās, piezvaniet manai meitenei, kad viņa smejas, aizlaužot glāžu kājiņas, piezvaniet viņai, kad pirksti sametas, sasienot bijušo kopā ar šodienu un viņa pārkož mezglu ar zobiem, piezvaniet manai meitenei, kad viņa smejas pār kāzu galdiem un pelmeņi sakrīt saimniecēm klēpjos tēlot rožvaigu mantiniekus, piezvaniet manai meitenei, kad baznīcu torņos klusē vārnas un svētdiena nav mūsu plānos, piezvaniet manai meitenei, kad viņa rokas pār sliedēm atdod, pa kurām aizbraukt uz jūru, lai neatgrieztos nekad, nekad, veselu nedēļu, piezvaniet manai meitenei, kad viņa atdod atslēgas, grāmatas, matu sprādzes un dienas, piezvaniet meitenei manai, kad raud viņa, parketa dēlīšos saskatot ozolu audzes, piezvaniet manai meitenei, kad katra lāsteka runā uz viņu par zīda palagu glāstiem un trolejbusi par kuģiem, un acu skati par stāstiem, kas aizskrien gar acīm kā filma, kā dūmos uzzīmēts vainags, piezvaniet manai meitenei, esiet žēlīgi, piezvaniet, lai tad, kad es atgriežos mājās, es atrodu viņu bez rētām.
/Inga Gaile/

you

you tell me that opposites attract

and you

you put on pink floyd and you wrap me up

i hear you

not

i see you

not

i am yours

not

another brick in the wall, and another

another candle in the wind, and another

so you don't move and you do not act

there is so much that you do

lack

so you you you you

bring me strawberries on a grey day

and hold me up close, round my waist as we sway

and the forest comes close and the oceans do split

I am helpless and whiny in fear of your wit

and

i hear you

not

i see you

not

i am yours

not

they were inflamed

seduced by the light of butterflies

how they shimmer, how they glimmer

those butterflies

CocoRosie - Lemonade from Souterrain Transmissions on Vimeo.

hold hands

people hold hands. and it works.

some people feel the need to rush through their days on as few breaths as possible- thats how you make fear burn faster, like calories from a sneaky chocolate bar.

you get busy. you do things. you fight for things, for justice, for a better world. you help your family, your friends, your fellow citizens sometimes even.

it is the belonging. belonging to your job, your studies, or whatever it is that you do. you feel that what you`re doing is the right thing for you just now. if it isnt- well you...drop it, i guess. and if you cant- well, you endure. either way- you sort of belong, for one reason or another. the mere thought that 'i dont belong here' ephasizes this very point.

when you get busy, you belong. when you fight for a better world, you belong. when you support your family- you belong.

so people hold hands. they rest their heads on a soulmate's shoulder. they long to belong.

so it is my passion that drives me. so i sense a little tingle, something moves, something makes me think this really matters and I hop on.

so i stay Humean, i let the passion drive me. sometimes its forward, mostly its forward, yet, it has to be said, sometimes it makes you run back where you came from.

but it never leaves me indifferent, im always on the move.

and when I am good to others, it is because they are like me- i see it, i recognize it and I feel compassion, love and understanding towards them. And they will embrace me with the exact same feelings.

and then there is reason. slave, servant, for some, even minion to their passions. but just as the passions, that live inside us, so the reason can take many shapes and forms and be skilled and well-trained or, on the contrary- lazy and clumsy.

so how do you train your servant? give him lessons? make him practice? take him to Sparta?

private tutoring every night at 19.00?

I do not know.

so, yesterday I was walkng home, just about 18.30 i think it was, and it was bloody raining cats and dogs and i had to rush home, cause i had this thing ...and then a car that was passing me, stopped. the window opened and a very familiar voice said: hop on, I`ll drive you home. so I hop on and let he car drive me home. i always let the car drive me home.

es ilgojos tavas klātbūtnes

tu esi tāda maza, izsapņotu vēlmju pilna muļķīte. tuk-tuk (kas tur?) pret krūtīm un neļauj mierā gulēt. tu dari gauži sev un citiem arī. tuk-tuk (kas tur?) pret krūšu-kurvi un ilgojies pēc visa tā, kas tev neaizsniedzams, pēc visiem tiem, kas tevis neredz, pēc tā, kurš nebūs nebūs nebūs tev nekad. pēc tā, ko nedrīkst. pat tad, ja ļoti gribas.

tuk-tuk

tuk-tuk

un neviens nenāk iekšā

piparmētras

Šovakar debesis ir vienās liesmās, deg rozā un sarkanos, un dzeltenos, un oranžos uguņos un silda mani un apskauj, kā viegli nojaušama siltuma smarža istabā, kur tu esi sēdējis un dzēris pērnā gada piparmētru tēju vien brīdi pirms manis. Es pārāk bieži pārnāku par vēlu- tu jau esi aizgājis un es nepasēju tevi noķert. Vien piparmētru tējas smaržu,to gan. No otras puses, varbūt tu vienkārši vienmēr atnāc pārāk ātri.

Varbūt, ka tas nemaz nav būtiski, varbūt svarīgi ir vien tas, ka mūsu klātesamība dala vienu telpu, ka mēs sasmaržojam vienas piparmētras, ka es zinu, ka tu te esi bijis un ka tu zini, ka es drīz atnākšu. Varbūt, ka viss ir apslēpts cerībā.Varbūt, ka mums nekas vairāk nav vajadzīgs un nekas vairāk nepienākas.

Liesmo, liesmo debesis un viss ir tā, kā tam būtu jābūt. Deg rozā un sarkanos un dzeltenos, un oranžos uguņos un es šūpojos rītdienas nojaušamībā.